Šodien nokritu Centrālstacijā un kāds garāmgājējs mani uzstellēja kājās, ļoti iejūtīgi no viņa puses.

Lai arī cik debešķīgi es nejustos savā brīvas sievietes dzīvē [lielākoties es tikai staigāju ar pliku pakaļu pa savu divistabu dzīvokli, nedēļām ilgi nemazgāju traukus un ēdu visādus mēslus kā tāds bomzīgs students], nepamet sajūta, ka man ir nepieciešams cilvēks, ar ko naktīs iet klīst gar sliežu malu, lakstoties patiltēs un kuram svētdienās cept kartupeļu pankūkas, cik sievišķīgi no manas puses [varbūt vienkārši negribas nomirt vienai].