Mīļā ciba, kā gan es varu tevi tik nelietīgi piesmiet un pamest, reizi periodā uzpeldot uz kādu virspusēju ierakstu no sērijas 'viss ok, strādā' - jocīgi, pirms uzradās ģimenes dzīve [kas joprojām ir labākā lieta pēdējā piecgadē, nebūs melots ne mirkli], man bija tik daudz lustes uz visa apcerēšanu, a kur tagad, mīļā Matīsa draudze, lai liekas ar savu nespēšanu ierakstīt neko vērtīgu.
Grēks sūdzēties, visi nesliktas dzīvošanas pamatelementi ir tik sabalansēti kā uzturvielas kaķu barībā [salīdzinājums pa rubuli], tomēr nepamet sajūta, ka savos nedaudzajos gados tomēr vajadzētu ja ne ar pilnu krūti, tad vismaz puskrūti [lol] pievērsties drusku piemirstajai dzīves baudīšanai [nē, pārmaiņas pēc man nepavisam nav ne skumji, ne vientuļi, kā tas bija vislaik iepriekš], atsākt paretam pārrasties mājās pilnīgi absurdos laikos pēc uzdzīves nepazīstamās kompānijās, atmest skrupulozo visa plānošanu, un ja ne citādi, tad pamāt Dievzemītei ar nēzdodziņu un vai nu uz laiku, vai ar galiem pārcelties uz dzīvi citā laika zonā - 'to mēs uzzināsim nākamajā sērijā', vai ne, mīļie patērētāji.