Kur vien darba vietas reglaments līdz šim ir pieprasījis vilkt korporatīvo formu, bosi man izsniedz polo kreklu ar tādu vai citādu bļembu uz krūts, un lai kā to mazgātu, pēc pusgada nostrādāšanas tas smird tieši tāpat, pēc nebeidzamām all day, every day maiņām un izmisuma – protams, es kaldinu arī citus plānus, šiverējos riņķī, dibinu kontaktus un ļauju par sevi aizbilst kādu vārdu tam vai šitam, bet ko tas man dod šodienā, kurā es knapi savelku galus, nav ne jausmas.
Mēdz iestukņīt galvā doma, ka man vajadzētu mīlēt arī sevi, vai vismaz ļaut sev reizi periodā vienu dienu vienkārši novārtīties pa gultu, bet tas nešķiet savienojams ar šo ikdienu, kurā es raujos jebkurā piedāvātajā darbā, dzenoties pēc ikvienas kapeikas, studēju, remontēju dzīvokli, cenšos vest labu ģimenes dzīvi, rūpējos, skrienu un daru, man nav ne jausmas, kāpēc es to vairs nevaru tā, kā varēju agrāk.