Mūža pirmā sesija bija tik viegla kā divu pirkstu apčurāšana, vēl es jūsmoju par brīvlaišanu līdz jaunā semestra sākumam [naktsmaiņā šļurbājot enerdžīdrinku, protams, taču atvaļinājums arī nebūt nav aiz kalniem, tas ir labi], bet kopumā pēdējais laiks tapa aizvadīts gemoroja zīmē – vienubrīd es aizraudos līdz panikas lēkmēm, labākajās kinematogrāfa tradīcijās eju staigāt gar jūru un esmu gatava aiz bēdām pārgriezt sev rīkli, bet jau nākamajā brīdī visa diena tiek kā tādā medusmēnesī novārtīta gultā, piekopjot romantiku un erotiku, un man nav ne jausmas, ar kādu sesto prātu es visu vienmēr pamanos salaist ķīselī, vai lietas vēl ir sapisušās vai jau skaitās atpisušās atpakaļ, un kā vispār būt, lai es neizjauktu visu skaisti sabalansēto kā tāds zilonis trauku veikalā, uz ko man, acīmredzot, ir īpašas spējas.
Dzīvojieties, patērētāji.