Nīkstu maizesdarbā ar sāpošu plecu [itin nopietni, jo jebkura darbība, kas pieprasa attiecīgu ķermeņa augšdaļas iesaisti, ir jāizpilda ar sakostiem zobiem, respektīvi es šobrīd neesmu ne pisējs, ne karognesējs vārda vistiešākajā nozīmē], salstu nost un gaidu algas laumiņu ar banknošu žūksnīti smukā puķainā čemodāniņā [tā vietā gan atnāks priekšnieks ar plastikāta maisiņu, ja vispār atnāks].
Gribas feijerverkus un džamborejas, bet no otras puses tomēr dominē mūžīgā vēlme nolīst zem sedziņas gulēt.