Tagad tā.
Ar likuma grozījumiem cer mazināt alkohola patēriņu jauniešu un bērnu vidū, nu jūs dodat, veči - kā vienkārša dokumenta parādīšana pie pirkuma izdarīšanas to varētu mazināt, es patiešām nezinu; man mana pase defaultā stāv somā, un cerēt, ka liekas uzrādīšanas dēļ es mazāk pirkšu savus dzērienus, ir ne tikai naivi, bet galīgi debīli, es ļoti atvainojos [turklāt sanāk, ka arī ejot pēc vakara aliņa uz piemājas piparbodīti, kur pārdevējas ir bezmaz vai ģimenes locekļi, man katru reizi ir jāuzrāda pasi, nu vai tad tiešām jums nebija kādas radošākas idejas].
Sirdsmīļo Jūrmalas gatves 90. namu ir pārņēmis izmisums, acīmredzot - izskatās, ka nabadziņi nevar nokomplektēt pilnas grupas [a piezīsties Eiropas fondu siltajai krūtij ta' gribas, vai ne, par studentiņiem tak naudu maksā], tāpēc notiek negaidīts pavērsiens scenārijā - man raksta un piedāvā pamācīties vēlreiz ar īpaši izdevīgiem nosacījumiem [vienkārši skaitīties audzēkņu sastāvā, reizi periodā atrādīties un bonusā par to saņemt stipendiju], nu vai nav lieliski, kurš gan būtu domājis, ka var nolaisties līdz tādam līmenim, lai sauktu atpakaļ cilvēkus, kas tur ir 4 gadus agonējuši.
Ko darīšu es? Ja viņi nepieprasa tur bieži rādīties, es piekritīšu. For the fuck of it.
Vēl, kā jau ir noprotams pēc pēdējo ierakstu satura un intervāliem to starpā, esmu nomainījusi savu statusu ielās un no puķu vāzes kļuvusi par podiņu ar vāciņu/cimdiņu ar rociņu/kaut ko ar kaut ko [jā, beibes, patiešām] - nu, cerēsim, ka līdz šim stingri turētais divmēnešu rekords kritīs, bet pagaidām ir lieliski: mīļais 9gag tiek pašķirstīts tikai darbā, dzerts tiek retāk [taču tikpat pamatīgi], Hospitāļu iela fonā vienmēr skan tik daudz, cik daudz mūžā nav skanējusi, zvani un īsziņas un pastaigas nakts vidū [uz spēļu zāli pēc smēķiem] un visi citi sīrupainie kopābūšanas atribūti, un nav nemaz slikti, manu mazo lasītāj, tas varētu man nodrošināt sirdsmieru ilgam laikam.
Un ak jā. Visa šī sakarā es beidzot iznācu no skapja, kas famīlijā tika uzņemts pārsteidzoši pozitīvi - māt' izteicās, ka vairāk ir baidījusies no tā, ka es paziņotu par došanos klosterī vai pievienošanos sektai, taču par šo viņa esot nojautusi jau kopš maniem agrīnās pusaudzības gadiem [nu, laikam jau mātes čujs, galu galā].
Mentola kentiņš un kola ar vārdu Nadežda. Viss notiek, cienītie patērētāji.
Ar likuma grozījumiem cer mazināt alkohola patēriņu jauniešu un bērnu vidū, nu jūs dodat, veči - kā vienkārša dokumenta parādīšana pie pirkuma izdarīšanas to varētu mazināt, es patiešām nezinu; man mana pase defaultā stāv somā, un cerēt, ka liekas uzrādīšanas dēļ es mazāk pirkšu savus dzērienus, ir ne tikai naivi, bet galīgi debīli, es ļoti atvainojos [turklāt sanāk, ka arī ejot pēc vakara aliņa uz piemājas piparbodīti, kur pārdevējas ir bezmaz vai ģimenes locekļi, man katru reizi ir jāuzrāda pasi, nu vai tad tiešām jums nebija kādas radošākas idejas].
Sirdsmīļo Jūrmalas gatves 90. namu ir pārņēmis izmisums, acīmredzot - izskatās, ka nabadziņi nevar nokomplektēt pilnas grupas [a piezīsties Eiropas fondu siltajai krūtij ta' gribas, vai ne, par studentiņiem tak naudu maksā], tāpēc notiek negaidīts pavērsiens scenārijā - man raksta un piedāvā pamācīties vēlreiz ar īpaši izdevīgiem nosacījumiem [vienkārši skaitīties audzēkņu sastāvā, reizi periodā atrādīties un bonusā par to saņemt stipendiju], nu vai nav lieliski, kurš gan būtu domājis, ka var nolaisties līdz tādam līmenim, lai sauktu atpakaļ cilvēkus, kas tur ir 4 gadus agonējuši.
Ko darīšu es? Ja viņi nepieprasa tur bieži rādīties, es piekritīšu. For the fuck of it.
Vēl, kā jau ir noprotams pēc pēdējo ierakstu satura un intervāliem to starpā, esmu nomainījusi savu statusu ielās un no puķu vāzes kļuvusi par podiņu ar vāciņu/cimdiņu ar rociņu/kaut ko ar kaut ko [jā, beibes, patiešām] - nu, cerēsim, ka līdz šim stingri turētais divmēnešu rekords kritīs, bet pagaidām ir lieliski: mīļais 9gag tiek pašķirstīts tikai darbā, dzerts tiek retāk [taču tikpat pamatīgi], Hospitāļu iela fonā vienmēr skan tik daudz, cik daudz mūžā nav skanējusi, zvani un īsziņas un pastaigas nakts vidū [uz spēļu zāli pēc smēķiem] un visi citi sīrupainie kopābūšanas atribūti, un nav nemaz slikti, manu mazo lasītāj, tas varētu man nodrošināt sirdsmieru ilgam laikam.
Un ak jā. Visa šī sakarā es beidzot iznācu no skapja, kas famīlijā tika uzņemts pārsteidzoši pozitīvi - māt' izteicās, ka vairāk ir baidījusies no tā, ka es paziņotu par došanos klosterī vai pievienošanos sektai, taču par šo viņa esot nojautusi jau kopš maniem agrīnās pusaudzības gadiem [nu, laikam jau mātes čujs, galu galā].
Mentola kentiņš un kola ar vārdu Nadežda. Viss notiek, cienītie patērētāji.
Skaņa: M83 - Wait
saki