Sāk šķist, ka visu šo laiku Ciba ir bijusi tikai reidžam un sirdssāpēm - tiklīdz parādās visādi priecīgumi, pazūd visa luste uz rakstīšanu, bet nekas, manu mazo patērētāj, arī tā vajag.
Kā man klājas? Kā ģimenes vienīgajai barotājai piedien, izjūtu permanentas dusmas par saimniecības finansiālajiem apstākļiem un izlaidību darba meklēšanas jomā, līdz ar to neizbēgami esmu nonākusi pie 'dūre galdā' politikas, ko arī nebaidos piekopt - velnsparāvis, get your shit together; man, protams, ir prieks arī par epizodiskām haltūrām, kurās mana bezdarbnieciskā rodņa pa laikam iesaistās [vismaz tik daudz viņiem saprašanas pietiek], bet cik ilgi man nāksies visu vilkt vienai pašai, nav ne jausmas. Vēl es esmu aizdomīgi ātri no iepriekšējās sociofobiskās īgņas, ko visi pazīstam un mīlam, kļuvusi par happy-go-lucky ar tendencēm iesaistīties visā, kas pagadās pa ceļam [teiksim, kurš būtu domājis, ka pieklājīgas miega devas vietā nakts vidū ar kājām iešu uz Jūrmalas gatves kojām pie pilnīgi nepazīstamas kompānijas ar astoņiem aliem par visu pēdējo naudu, kas tā vispār dara], un tas nemaz nav slikti darīts, tikai es to varēju īstenot krietnu laiciņu ātrāk, tas būtu man ļoti daudz ko aiztaupījis. Visbeidzot jāpiemin, ka man jau kādu brīdi ir uzradusies plaša spektra sociālā dzīve [kā jau tas ir noprotams no retajiem ierakstiem, haha] un ir pamats domāt, ka arī bēdīgi slavenajā privātās dzīves aspektā man viss būs kā pie cilvēkiem [fuck it, I deserve it!], un vispār viss man būs - šobrīd laikam vienīgais, kas ir jāievieš, ir laiks miegam katru diennakti, un tad es būtu izgulējusies un laimīga, ko vairāk vajag.
Algas dienu vajadzētu atzīmēt ar apgulšanos zaļā zālītē blakus pudelei auksta alus, tas būtu ģeniāli.
Kā man klājas? Kā ģimenes vienīgajai barotājai piedien, izjūtu permanentas dusmas par saimniecības finansiālajiem apstākļiem un izlaidību darba meklēšanas jomā, līdz ar to neizbēgami esmu nonākusi pie 'dūre galdā' politikas, ko arī nebaidos piekopt - velnsparāvis, get your shit together; man, protams, ir prieks arī par epizodiskām haltūrām, kurās mana bezdarbnieciskā rodņa pa laikam iesaistās [vismaz tik daudz viņiem saprašanas pietiek], bet cik ilgi man nāksies visu vilkt vienai pašai, nav ne jausmas. Vēl es esmu aizdomīgi ātri no iepriekšējās sociofobiskās īgņas, ko visi pazīstam un mīlam, kļuvusi par happy-go-lucky ar tendencēm iesaistīties visā, kas pagadās pa ceļam [teiksim, kurš būtu domājis, ka pieklājīgas miega devas vietā nakts vidū ar kājām iešu uz Jūrmalas gatves kojām pie pilnīgi nepazīstamas kompānijas ar astoņiem aliem par visu pēdējo naudu, kas tā vispār dara], un tas nemaz nav slikti darīts, tikai es to varēju īstenot krietnu laiciņu ātrāk, tas būtu man ļoti daudz ko aiztaupījis. Visbeidzot jāpiemin, ka man jau kādu brīdi ir uzradusies plaša spektra sociālā dzīve [kā jau tas ir noprotams no retajiem ierakstiem, haha] un ir pamats domāt, ka arī bēdīgi slavenajā privātās dzīves aspektā man viss būs kā pie cilvēkiem [fuck it, I deserve it!], un vispār viss man būs - šobrīd laikam vienīgais, kas ir jāievieš, ir laiks miegam katru diennakti, un tad es būtu izgulējusies un laimīga, ko vairāk vajag.
Algas dienu vajadzētu atzīmēt ar apgulšanos zaļā zālītē blakus pudelei auksta alus, tas būtu ģeniāli.
saki