Pašvaldību vēlēšanās mana balss un mūžīgā mīlestība piederēs partijai, kas pieņems sekojošus saistošo noteikumu grozījumus: mazus bērnus, kas bariem brauc klases ekskursijās ar sabiedrisko transportu, ielaist tajā tikai ar uzpurņiem - es visu saprotu, jā, modernās audzināšanas metodes un nevienas pašas bērna rīcības neapspiešana [ja nu manam visudārgajam indigo bērniņam kāda bērnības traumiņa pēkšņi; agrāk bērnus par sūdiem sita un visi par cilvēkiem izauguši], bet huļi nevar saviem troņmantiniekiem iemācīt elementāru uzvešanos tramvajā; kāpēc man un citiem pasažieriem, maizi pelnīt braucot, ir visu ceļu caur pleijera austiņām [!!!] jāklausās, kā 20 trešklasnieki brēc kā kauti.
Kā man klājas, jūs jautāsiet - nu, es raujos, muguru neatliekusi [pavēstīju maman, ka šādas dzīvošanas mūsmājās nebūs, taču uz tik labu sarunas atrisinājumu, kāds tas izvērtās, es nebiju cerējusi], bet neraugoties uz to, ka miegs ir kļuvis par luksuspreci, ir tāda laba un patīkama jušana, sirdsmiers un kas tik ne, bieži pastaigājos, periodiski socializējos [ar jauniem cilvēkiem! Jēzusmarija, sieviet, kur tu esi saspiedusies, kur tava sociofobija, kur tavs viss?], jau otro dienu pieredzu dīvainu apetītes zudumu [varbūt kafijas-cigarešu diēta pie vainas], un priekšnieki ir man sagādājuši jaunu kolēģi, kas ārkārtīgi līdzinās manai izbijušajai mūža mīlai, taisni vai nezinu, kur acis likt.
Dzīvojieties, patērētāji, kas jums cits atliek.