Velosezonu ta' es atklāju, jā, biju sataisījusies šovakar mājupceļā izmest kādu lieku aplīti un pa ceļam aizbraukt apciemot ekskolēģi, bet skuju - sniegputenis, jēzusmarija, kas ellē tie par laikapstākļiem, es gribu pavasari un es to gribu tagad.

Vienmēr, kad klausos pesņas, kurās izskan vārds dynamite, es pievēršu uzmanību vārda izrunai dainamait. Daina Mait'. Zināšu, ko dungot, ja kādreiz kāda Daina būs man saspļāvusi dvēselē.
Par Dainām runājot, nolāpītajos Jūdažos bija nopērkams stiprinātais augļu vīns 'Daina'. 17%.

Pirms gada šajā dienā es biju itin laimīga, no rīta pamostoties niecīgā gultas platībā, neiedomājami piepīpētā istabā [kāpēc es to tā piepeši atceros, es nezinu], nez kur tas viss pašķīda - ne velti es reiz ieviesu lietošanā apzīmējumu 'tizla un bez žēlastības' [šis tēlainais izteiciens gan bija ar humoru mērķēts labajai Narvēzena kolēģei, kad vienurīt uz kopīgu rīta maiņu abas ieradāmies paģirainas, bet ne jau par to ir stāsts]; ja kaut ko vajag sačakarēt, vērsieties pie manis, es to paveikšu nevainojami un ar garantiju.

Dzīvošana vienatnē ir lieliska [ja vien kaķis nemodinātu mani sešos no rīta, pieprasot ēst un uzmanību], tiesa gan, es nezinu, kas manai famīlijai tās ir par tendencēm uz katriem svētkiem testies kaut kur prom - taisnības labad jāteic, ka nekāda sevišķā Lieldienu svinētāja es tāpat neesmu [kaut gan jāatzīst, savu pusaudzības ateismu esmu drusku mīkstinājusi līdz agnostiskākiem uzskatiem, kas pauž, ka dievs var būt un tikpat labi var arī nebūt], tāpēc lai jau viņiem tiek, līdz ar to es vismaz neciešu no personīgās telpas trūkuma, tas ir labi.

Man jāiedzer.