Biju nolēmusi vakardienas ierakstu 'Cigaretes, terpentīns, sekss' tā arī atstāt kā savu šī gada pārskatu, bet nē, šis bija ļoti piesātināts gads, tāpēc vēlāk saņemšos uzrakstīt nopietnāku hroniku.

Kauns atzīt [tu taču esi sieviete, dritvaikociņ, būtu tā kā pēdējais laiks pierast, ka tavas nebūšanas citus interesē apmēram tikpat ļoti, cik tava brokastu ēdienkarte, savācies taču vienreiz], taču ir drausmīga nemīlestības sajūta, un nevis kautkāds parastais blues, bet tā, ka jāskrien ar galvu sienā, lai ķīselis vien nožļerkst - man likās, ka to leģendāro 'neviens mani nemīl' periodu izslimo kaut kad bērnībā un tālāk dzīvo tik nost ar pilnu krūti, nevis ļauj tam visam vilkties līdzi kā tādam sprāgonim pa visu lielo, skaisto dzīvi. Meh.