Aktuālās lietas ir daudzmaz savestas/pašas savedušās kārtībā un nostājušās kārtīgi kā pirmklasnieki uz pusdienās iešanu, aiztaupot man skriešanu ar galvu sienā un citas destruktīvas epizodes, tomēr kaut kāds iekšējais pidarass ik pa laikam plijas virsū kā rūgta nāve un atgādina, ka sen neesmu neko sačakarējusi un šis būtu tam kopumā ļoti piemērots brīdis - nē, beibes, nebūs, ne šoreiz. Dzīvojieties.