Pusdienās apēdu 39 santīmus vērtu šokolādes salaveci [sākot no galvas, protams], tas tik ļoti neiet kopā ar to, kāda es biju bērnībā - man bija neiedomājami žēl visus sadāvinātos šokolādes salavečus un Lieldienu zaķīšus, tie tā arī stāvēja mēnešiem ilgi, līdz kādam beidzot izdevās mani pierunāt upuri noēst, smalki sadrupinātu neidentificējamos gabaliņos; tas pats attiecās arī uz lielajām, krāsaini glazētajām piparkūkām un citiem konditorejas šedevriem - kādu zaķīša formā izceptu maizīti es tā arī nebiju piedabūjama noēst, līdz zaķītis neglābjami sakalta un tika izmests ārā, es raudāju visu atlikušo dienu [brīnumainā kārtā cepumus 'Cirks' gan es ēdu, tos kaut kā nebija žēl, taču tas laikam arī bija viss, ko es atļāvos nodarīt faunai]. Vispār es bērnībā raudāju gandrīz konstanti, jāatzīst.

Tagad, kad esam noturējuši ekskursu manā bērnībā, mans negausīgais lasītāj, varam atgriezties šodienā, kur es kā parasta vientuļa sieviete piektdienas vakarā pēc darba kurinu krāsni, mazgāju ledusskapi un beržu taukus nost no plīts, manas jaunības pats plaukums sit nudien augstu vilni.