Pēdējā laikā sāk šķist, ka neviens pasākums, kurā pieejami brīvdabas elementi, nav izdevies, ja es kādā brīdī neattopos vairāk vai mazāk nogānījusies ar dubļiem; pārsteidzošā kārtā izrādās, ka tam nav īpašas saistības ar promiļu daudzumu, taču pats jautrākais šajā stāstā vēl tikai sekos, mans nešķīstais lasītāj - ar visu šo nepārprotamo otrā rīta paskatu es ierados pie jaunā priekšnieka un paskat tik, viss man būs.

Es gribu siltus maija vakarus, kuros burzīties hokeja čempionāta fanu teltī, laistīties ar sliktu alu un nākamo dienu nespēt parunāt dēļ nokliegtas rīkles; es gribu sev apkārt redzēt skaistas sievietes, kas izskatās vienlīdz fantastiski gan naivi sievišķīgās kleitiņās, gan bezveidīgos sporta tērpos; es gribu ilgus, garus un piesātinātus 27. dzīvokļa vakarus ar rīta cigareti pie loga un nekur neatrodamām zeķēm, and most of all, es gribu vienkārši labu lietu norisināšanos ar īsākiem intervāliem to starpā. Dzīvojieties.

Lasu svešas Cibas un nevaru aiziet gulēt, kas tomēr ir nepieciešami tādos gadījumos kā šis, kad visa iepriekšējā nakts aizvadīta, guļot svešā mājā uz grīdas [dievs apgrābsties gar manu spondilozi] un mostoties ik pa 15 minūtēm - tā kā rīt uz darbu nav jāiet, atkal pamodīšos ap pusdienlaiku kā tāda gultasgalva un visu dienu kritīšu sev uz nerviem [to es īstenībā tāpat visu laiku daru], un paskat tik, svētdienas māsterplāns ir tapis, neatejot no kases.