Rīt uz darbu [oh, right, man arī tāds ir] es piecelšos ar jēlu to plaukstas virspuses vietu, kur pirms tekilas šāviena nober sāls strīpiņu [sāls ir abrazīva, to man lieliskā Zēvelte vēl pamatskoliņā ieborēja], ak, manu mazo lasītāj, šajā punktā ļoti gribas krist ceļos un celt rokas pret debesīm, bet tad sāls nobirs un kas tas vairs par šotu, ibio - es gan vienmēr pirms sāls bēršanas potenciālo strīpiņas dislokācijas vietu viegli ierīvēju ar klāt piekožamo citrona pusšķēlīti, šis paņēmiens ļauj lielāko vairumu sāls paturēt uz vietas; protams, mīļo Sīrupiņ, šāds citrona un sāls combo ādai diez cik labs nav, bet man jau neviens mīlamais objekts aiz rociņas nav jāņem, ja nu vienīgi Olmeca Blanco, mana mūža sieviete, bet viņu drīzāk sanāk ņemt aiz rīkles, kantainai pudelei jau rociņu nav ['nav rociņu - nav cepumiņu', cik es esmu smieklīga, пиздец].
Живьём брать демонов!

Vaina noteikti ir manī, nu pareizi, kur tad vēl.