Lasu internetus un pavisam ātri nonāku pie diviem slēdzieniem: 1) pasaule ir maza un ar tendenci sarauties vēl; 2) ja aiztaisa durvis, var taču ierāpties pa logu.
Viegli paģirains noskaņojums [meh, darbā tāpat nav jābūt], taču mani piedzīvojumi nebeidzas un aug krāšņumā katru mīļu dienu - pašā rīta agrumā vandoties mājās no vakara turpinājuma mistiskā Pļavnieku nostūrī [kā cilvēki tur spēj padzīvot, es nezinu] ar pirmo autobusu, es iemigu un pamodos Bolderājā, nieka 17 pieturas pēc savējās, tā man vēl nebija gadījies.