Es vienmēr pieķeru sevi pie domas, ka šādi taču ilgtermiņā nevar dzīvot, bet tad es atceros, ka man nav nekādu citu paņēmienu, vai arī manī sasparojas iekšējais Džons M. Keinss un apgalvo, ka 'ilgtermiņā mēs visi esam miruši', un tad es turpinu vien tāpat, pārmaiņus ļauties izlaidīgām vaļībām un absolūtai iekšējai/ārējai pašdestrukcijai, kas apskaidrības brīžos mijas ar nebeidzamiem 'jēzusmarija, sieviet, kā tu tā vari dzīvot, savācies, saņemies, esi fitter happier un more productive, joptvai, pa galvu dabūsi', un tā visu laiku, visu laiku.

Vēl es domāju, ka varbūt vajadzētu sākt rakstīt savu personīgo vēsturi, nebūtu nemaz slikti - aizvēsture man iesāktos ar 'Kādā jaukā februāra dienā viņa brīnumainā kārtā izrādījās ātrākais spermatozoīds' [jāpiebilst, ka neko diži vairāk es kopš šī notikuma tā arī neesmu sasniegusi], antīko laiku sākumu varētu iezīmēt 'Bija novembra beigas, drūms trešdienas rīts un Rīgas 6. slimnīcā ap 8:30 atskanēja viņas pirmais brēciens', tad būtu vēl visādi notikumi, krusta kari, viduslaiki, renesanse un Franču revolūcija, un tad aizsāktos jaunie laiki ar lakonisku 'Bija silta jūnija pēcpusdiena', būs smuki.