M83, kur pie velna jūs bijāt visu manu mūžu.

Aiz neko darīt lasu freidlisti [ak, beibes, ja Freids būtu cibā, viņam pavērtos patiesi plašs darbības lauks], un paskat tik, vēl viena man pazīstama sieviete nokļuvusi mātes cerībās [tas taču ir lieliski, patiešām un no visas savas prolapsu māktās sirds apsveicu ar gaidāmo maman statusu, mūsu vidū būs vēl viens latvietis, vēl viena māte-varone un nācija nemaz tik ātri nenoliks karoti, kā te ziņās stāsta], īstenībā visai baisi - viss manu paziņu loks apgredzenojas vai apbērnojas, un kad mana māte bija manā šībrīža vecumā, viņa auklēja jau otro kinderu [protams, ļoti diskutabls ir jautājums, vai pirms gulšanās apakšā savu meitu tēviem viņa kaut drusciņ domāja, bet šo tēmu bloga redakcija ir iztirzājusi jau agrāk], taču ar katru nākamo pazīstamo grūtnieci tā vien šķiet, ka pie šādas situācijas man kā potenciālajai mātei drīz būs notecējis derīguma termiņš, kas zin, varbūt atplest rokas, sirdi un kājas pirmajam pretimnākošajam locekļa īpašniekam un saštepselēt pašai savu troņmantinieku; kādam taču būs jāmanto krāsu kasti, grāmatas un dzimtas nepārspējamo, sevišķi rūpīgi atlasīto gēnu komplektu [kā tur tajā vecajā komēdijā bija - 'Insanity runs in my family. It practically gallops'].
Dzīvojies, mans nešķīstais patērētāj.