Esmu pārnākusi no darba, pa ceļam visai krietni saīgusi [ar draudziņiem nedrīkst ielaisties naudas lietās, un man sāk šķist, ka vispār nekādās lietās], ar ikdienišķu rokas kustību atkorķējusi un ielējusi, un kamēr alkohols vēl tikai veic priekšspēli abos manos asinsrites lokos, piedāvāju tev svaigu reidža porciju, mans mazais lasītāj, esi pelnījis.

Izskatās, ka šī jūsu iemīļotā bloga radošais kolektīvs ir drusku atpalicis no šodienas virmojošās un mutuļojošās dzīves, ieslēdzu internetus un Apollo liek man priekšā Grāmatas, kuru dēļ prasa ministres atkāpšanos - dusmīgais pūlis ar lāpām un mēslu dakšām apgalvo, ka savam bērnam nekad mūžā nedotu neko tādu lasīt, šis materiāls degradē bērna vērtību sistēmu un nekad neizaudzinās viņu par sabiedrībai derīgu pilsoni, un protams, geji-masoni-sorosīti un mēs visi degsim ellē.
Plašāks situācijas izklāsts. Labklājības ministrija ir laidusi klajā 2 grāmatiņas, ar kurām tu, mans nešķīstais lasītāj, jau drošvien iepazinies augstāk dotajā linkā - ministrijas PR speciāliste apgalvo, ka 'grāmatu mērķis ir veicināt diskusijas bērnu vidū par zēnu un meiteņu lomām, priekšstatiem un gaidām. LM cer, ka kopīga grāmatu lasīšana pirmsskolniekiem palīdzēs veidot viedokli, atbildot uz dažādiem ar dzimumu līdztiesību saistītiem jautājumiem, piemēram, vai meitenēm spēlēt futbolu ir pieņemami, vai puišiem, kuri vēlētos paspēlēties ar lellēm, par to būtu jākautrējas, vai visām meitenēm patīk rozā drēbes, bet puikām - tumšas.' Nu, un tādā garā, vienvārdsakot, visi gribēja tikai labu, un neko vairāk. Bloga redakcija iepazinās arī ar grāmatu saturu un neko TĀDU tur nesaskatīja - jāatzīst, sižets ir mazliet kā zem halucinogēnajām sēnītēm sacerēts, jo kāpēc gan lai Rūta pēkšņi vienā jaukā dienā pamostos kā Rihards, viņas vecāki tīšām servētu viņai 'puiku brokastpārslas' un arī vīrieškārtas klasesbiedri pēkšņi sauktu uzraut futbolu. Labi, es neesmu rakstniece un arī skolotāja ne, metodisko materiālu izstrāde man ir ļoti tumša bilde, tāpēc atturos spriest par sižeta smalkumiem.
Pūlis joprojām kurina lāpas, vicina mēslu dakšas un pastāv pie tā, ka meitenēm ir jādara meiteņu lietas [jāspēlējas ar lellēm, jāservē viņām tēju un uz nakti visas jānoliek gulēt], savukārt puikām - puiku lietas [jāspēlē kazakus-razboiņikus, jārāpjas kokos un pa kluso aiz šķūnīšiem jāpīpē], citādi tiek grauta valsts vērtību sistēma [pilsoņi, vai mums tāda maz ir?] un, diespasarg, mīļotā atvase izaugs homoseksuāla, nodos dzimteni, un kas mums vecumdienās pienesīs glāzi ūdens, vaimandieniņ, vaimandieniņ.

Un tagad, beibes, es jums teikšu vienu biezu vārdu - pizģec, ar kuru galu jūs domājat, es nezinu.
Vispirmām kārtām, par literatūru: tam, ko tu lasi/tev lasa bērnībā, manuprāt, ir visai maza ietekme uz to, par ko tu izaugsi - es aptuveni 4 gadu vecumā sparīgi lasīju Jevtušenko 'Māti un neitronbumbu', Nerātnās Dainas un vecas lasāmgrāmatas, kur katrā lapā 10 reizes slavināja Ļeņinu, taču es neesmu izaugusi ne par poēti-dramatiķi, ne par perversu nimfomāni, ne zvērinātu komunisti - ja mēs to vērtējam šādi, tad jau tā pati Sniegbaltīte māca piegulēt 7 vīriešus uzreiz, Zeltmatīte māca ielauzties svešā mājā, izrīt visu ledusskapi un vēl izrubīties svešā gultā, and so on, un tas, ka nabaga Rūtai no rīta jāēd puiku kellogsi, ir tikai tāds peles pirdiens attiecībā pret visu pārējo, kas literatūrā darās.
Otrkārt: kad es biju maza, socializēšanās ar citiem bērniem mani tā pa īstam skāra tikai 1. klasē, jo bērnudārzā es negāju [tas izskaidro manas asociālās būšanas, bet par to šeit ir jau agrāk rakstīts], taču es apmēram zināju, kuras by default ir puiku nodarbes, un kuras, savukārt, meiteņu, tomēr man nekad nebija licies, ka meitene nevar rāpties kokos vai tamlīdzīgi. Ar lellēm sevišķi nespēlējos [man bija lielākoties dzimumneitrālas rotaļlietas], man patika mašīnītes, un kad vienos Ziemassvētkos man uzdāvināja rotaļu dzelzceļu, es vispār biju laimīgākais bērns pasaulē; es rāpos kokos, nevalkāju kleitas, jaucu ārā vecus radioaparātus un mācījos dzīt naglas, necik daudz nesapratu no klasiskajiem meiteņu rokdarbiem [joprojām nemāku adīt un izšūt], taču nevarētu teikt, ka es neesmu izaugusi par sievieti - es vienmēr esmu apzinājusies sevi kā sievieti un man patīk būt sievietei. Tiesa, es neesmu bezpalīdzīga ņuņņa, kas nevar attaisīt burciņu un visu savu nākotni saskata rātnā sēdēšanā mājās, vairumā štancējot bērnus - es varu uztaisīt remontu, ieliet motoreļļu, izķidāt zivi, uzspļaut uz galodas un uztrīt nazi, pati sevi materiāli nodrošināt, nodzert dažu labu vīrieškārtas pārstāvi zem galda, saskrūvēt kopā krēslu, sanest ūdeni ar spaiņiem un tādā garā, taču man nav iebildumu iet zem rokas vīrietim, reizēm justies vājākai, ļaut viņam atskrūvēt to draņķa burciņu vai palūgt sacirst malku, jo pati nemāku. Es neesmu feministe, vīriešu nīdēja un kas tik ne, taču dievsapžēlojiesparmumsgrēciniekiem, ir sasodīts 21. gadsimts, tomēr publika joprojām ir kaut kur iepalikusi, visas sieviešu rūpes nav tikai kūkot pie plīts un auklēt bērnus, savukārt vīriešu - apgādāt ģimeni un pārējā laikā dzert vai gulēt. Protams, tas arī nenozīmē to, ka sievietei jābūt viscaur akmenī tēstai un vīrietim tizlam kā puņķim uz drāts, jo kā jau es iepriekš minēju - tas, ka es pārsvarā lieliski iztieku bez vīrieša, nenozīmē, ka es tāpēc esmu mazāk sieviete, arī man ir patīkami, ja vīrietis pie durvīm palaiž mani pirmo, manā vietā pārcilā smagumus [es varu pati un gandrīz nekad nevienam ar to neuzplijos, taču ja piedāvā, es pieņemu], piedraud sadot pa seju rajona urlātiem un tamlīdzīgi, taču es to neuzskatu par kaut kādu garantēto minimumu, un tiklīdz tuvā rādiusā parādās vīrietis, es automātiski nekļūstu kusla un nevarīga.
Kopsavilkumā - mīļā Matīsa draudze, izvelciet galvas no turienes, kur katrs esat tās iebāzuši un sāciet lietot; tas, ka bērns grāmatā izlasīs, ka arī puikas var spēlēties ar lellēm, automātiski nepataisīs viņu par ņuņņu un memmīti [es zinu dažus vīriešus, kas bērnībā spēlējās ar lellēm, un par pediņu vēl neviens nav kļuvis], turklāt viedi vārdi pieder manai mātei - 'Ja viņš gribēs izaugt par pediņu, viņš izaugs'.

Esmu runājusi!