Biju jau aizmirsusi, kā ir doties pelnīt maizi, pohainai esot [nemaz nerunājot par neaizmirstamajiem laikiem, kad pēc ieilgušākām sociālās dzīves sesijām gāju gulēt trijos un cēlos piecos uz ikrīta topmaižu cepšanas maratonu sirdsmīļajā Brīvības 32, parasti iegadījās strādāt kopā ar puspriekšnieci un viņa vienmēr smejoties jautāja, kāpēc es nevaru kaut reizi atnākt uz darbu skaidrā], kā ir, kad iedzerot malku šķīstošās paciņzupas, iekšējā balstiņa spēj tikai svētlaimīgi nokunkstēt 'Oh, sweet nectar of gods'.

Ir sācies mans mīļākais gada laiks, meitenes atsāk pievērsties mētelīšiem un zābaciņiem un defilē pa ielām vēl skaistākas, nekā parasti.