Man vairs nav tik ļoti bēdīgi, bet varbūt tas no jaunajām ripām vienkārši.

Gaidīju tramvaju, kam bija manas nogurušās miesas jāaizvizina no darba atpakaļ uz rajonu, vēroju divas acīmredzami laimīgas meitenītes tā ap gadiem 15 un pēkšņi kā ar mietu pa galvu nāca atklāsme, ka es taču palēnām kļūstu veca, nu labi, līdz pusmūža krīzei, menopauzei vai citiem tādiem pasākumiem vēl daudzus gadus dirst un dirst, bet tomēr, lietas, ko es bez bažām atļāvos tādā vecumā, es diez vai atļautos šobrīd, un ir tik briesmīgi tramvaja pieturā pie Operas starp citiem nogurušiem darbaļaudīm pēkšņi apzināties to, ka tu taču nedzīvosi ilgi un laimīgi, ka 'вечно молодой, вечно пьяный' koncepcija taču nedarbosies mūžīgi, un ka konstanti līdz ceļiem esošā jūra vienā jaukā brīdī taču var kļūt un noteikti arī kļūs dziļāka. Ai [Adobe Illustrator].