Dzīve risinās, kas viņai cits atliek - lēni un negribīgi atsāku iekļauties apritē, paretam uzņemot viesos kādu no saviem diviem draudziņiem, pēdējās pāris dienās esmu raudājusi tik ļoti, cik laikam visā mūžā kopā neesmu paspējusi, bet nu dvēsele ir labi izmīzusies un es varu turpināt funkcionēt kā tie trīs nekārtnie darbības vārdi - iet, būt un dot, ibio rio. Vēl es esmu iedzīvojusies visai labi apmaksātā pagaidu haltūrā, kur mani galvenie pienākumi ir sēdēt un labi izskatīties, pa vidam simboliski pārdodot visādas mantiņas [tā kā es tāpat neko grandiozu neplānoju iesākt, būs labi, tas vismaz uz kādu laiku nosegs manus mauku un kokaīna izdevumus, kas nebūt nav mazsvarīgi], izšķiedīšu pēdējo vasaras dienu festivālā, jo kāpēc gan ne [bezsmadzeņainākā jaunās paaudzes daļa noteikti šo vēsti ietvītotu ar hashtagu #YOLO, bet es jau neesmu tāda, manu mazo lasītāj], un kopumā.. meh. Dzīvojieties, patērētāji.