Naktsmiers ir mani pametis, es murgoju katru mīļu nakti un ik pa brīdim raujos augšā no sajūtas, ka pie gultas konstanti stāv un lūr kaut kāds nešķīstenis - varbūt jāmet lepnumu pie malas un jāsāk vilkt lietuvēna krustus, pirms miedziņa jāizkūpina katru paksi ar klosterī šķīstītu vaska svecīti un jāupurē dieviem kādu jēru vai ko, nezinu.
Es esmu jauna 'n shit, nolauzusi tikai kādu ceturto daļu dzīves [nu, ja paskatāmies uz manu izlaidīgo dzīvesveidu, varētu sanākt arī puse, kas zin], taču mani visu laiku pārņem šausmīgas, neizskaidrojamas bailes nodzīvot atlikušo mūžu, lai arī kādā garumā tas būtu, vienai pašai - pārsteidzošā kārtā fakts, ka es cilvēkus lielākoties nevaru ciest, tomēr nekādi netraucē man kultivēt sevī svēti mīlošas jūtas, gribēt pāris stipras draudzības un regulāru iemigšanu pie viena un tā paša gultasbiedra šņākuļošanas, taču kā man šādu stāvokli sasniegt, esot īgnai, naidīgai, neinteresantai un neiedomājami greizsirdīgai stervai, es patiešām nevaru iedomāties. Dzīvojieties, patērētāji.

Ak, visaugsto Dionīs, lai slavēta tava neizmērojamā labvēlība.