14 Jūlijs 2012 @ 22:43
 
Man nav ne mazākās nojausmas, kādu reakciju mana māte gribēja izraisīt, sakot, ka tādā un tādā raidījumā ir pirms pāris dienām redzējusi manu tēvu, taču.. nezinu, daži nodzīvo visu mūžu, nezinot neko par saviem radītājiem, taču mierīgi nolauzt 20 gadus kopš dzimšanas brīža un tad vienā jaukā dienā pirmoreiz mūžā ieraudzīt miesīgu tēvu jūtūbē [labi, TV3play, nepiepisieties detaļām] nav īsti tas šainīgākais, kas ar cilvēku var sestdienas vakarā notikt - nu, jauki, ka pēc visiem šiem gadiem man ir iespēja pārliecināties, ka neesmu gluži ar svētā gara starpniecību uzcirsta, taču es nemāku spriest, vai man tas bija vajadzīgs, es taču varēju dzīvot vēl simts gadus bez svētdienām un lieki nenodarbināt sevi ar izcelsmes pētījumiem, taču tagad, sevi pietiekami labi pazīstot, es varu garantēt, ka man nebūs miera, kamēr nebūšu viņu dabūjusi uz konfrontāciju klātienē - protams, man ir miljons reizes jāpadomā, vai man to vajag, un visticamāk, ka nevajag, jo ja es visu mūžu esmu iztikusi bez tēva, tad kāpēc man viņu vajag tagad, tomēr... ai [Adobe Illustrator].
 
 
Skaņa: Imantdienas virtuvē