Neraugoties uz to, ka jau aptuveni nedēļu es varu savu pusdienmaizi droši ietīt 3. kvalifikācijas līmeņa profskolas diplomā, viscaur pilnā ar atzīmēm, kas padarītu skaudīgu jebkuru vidusmēra salašņu [well, what do you know - '4 years of take away meals, industrial amounts of rum and cheap wine, cigarettes and paints, and all you get is no job, a sleeping disorder and a degree in illustration'], dzīvē manas praktiskās iemaņas ir vairāk nekā nožēlojamas, vienalga, vai tā būtu zīmēšana, gleznošana, datorgrafika vai jebkas cits un tos 15 latus, ko es pirmdien plānoju izšķiest Akadēmijā par papīru iesniegšanu, varētu notrallināt miljons derīgākos veidos, nevis lai pēc divām nedēļām apskatītos uz savu uzvārdu saraksta beigās, kas zin, varbūt tiešām ir pēdējais brīdis beigt cierēt uz muāāāhslas augstumiem un pievērsties kādai prātīgākai nodarbei - kur arī rodas problēma, jo viss, ko es patiešām protu, ir minūtes laikā uzcept maizīti, iespraust tajā cīsiņu un dāsni uzšļākt šai kompozīcijai kārtīgu majonēzes porciju [karjera beidzās, skilli palika], es neieredzu cilvēkus, man nav ne interešu, ne darbības lauka, kurā es justos spēcīga, un vispār.

Plostoju pa nebeidzamo etilspirta okeānu un Neptūns, acīmredzot, ir man vēlīgs.