Dārgā mācībiestāde, man pēc mēneša tevi jāabsolvē un jāaiziet, lepni vicinot savu izglītības pavadzīmi, taču tu joprojām nebeidz mani dzīt kapā: es ierodos uz iknedēļas atrādīšanos un ha, tur priekšā pati Zommere ir nolaidusies no saviem trifeļu augstumiem, lai bez variantiem paziņotu, ka mans smirdīgais diplomdarbs tiks iesniegts kaut kādam liela kalibra konkursam un lai es gatavojoties, skolas gods un slava un tratatā - labi, es visam piekrītu, bet vai tiešām visu šo gadu laikā jūs ne reizi neesat iedomājušies, ka pirms manis deleģēšanas uz kaut kādiem pasākumiem jūs varētu vismaz pieklājības pēc pajautāt, vai es to vispār gribu, nemaz nerunājot par iespēju laiku pa laikam kaut kur aizsūtīt kādu citu, prasmīgāku audzēkni - fakts, ka es lietas vienmēr paveicu laikā, nenozīmē, ka tās ir paveiktas ar glanci un noteikti nepadara mani par nodaļas vienīgo trumpi, ko izvilkt no speķainās, Eiropas dāsni finansētās piedurknes brīdī, kad skola kaut kur pārstāvama, es nevaru ciest, kad mani sūta kaut kur ar kādu sacensties, ja jau iepriekš ir zināms, kas no tā iznāks, 'bet galvenais jau ir piedalīties', protams, es esmu kā tāda staigājoša reklāmas brošūra - 'nāc uz Jūrmalas gatvi, labāko vietu, kur padirst 4 dzīves gadus', to būs uz krekla jāuzdrukā. Dzīvojieties!