Naktsmaiņa pārsteidzošā kārtā izturēta, uzvilkti pēdējie pēcdarba dūmi kopā ar labo kolēģi [žēl, kurš man tagad vārīs Fervex, kurš smiesies, kad pēc savas retās sociālās dzīves negulējusi un dzērusi nākšu uz rīta maiņām], esmu nogulējusi puspasauli, mani māc ļoti lielas bažas par savu materiālo stāvokli un spēju turpmāk sistemātiski maksāt obligātos maksājumus, un vēl jau tas diplomdarbs, ak - saņemies, sieviet, tu to viennozīmīgi vari.
Šodien aprit pusgads, kopš dzīvojam jauno, skaisto dzīvi bez ģimenes galvas - lai arī kā, taču mums visu šo laiku ir gājis labāk, nekā jebkad agrāk, tas ir atzīstams panākums. Dzīvojieties.

Dievs, kur ellē tu esi.

Man ir ļoti bipolāras attiecības ar savu materiālo stāvokli, stulbi - vienā brīdī es varu izmisīgā skrupulozitātē rēķināt, vai man izdosies ar saviem 170,50 Ls nomaksāt neskaitāmos rēķinus un paēst līdz nākamajai algai, bet jau nākamajā es varu bezatbildīgā kārtā apaut kājas un doties aizskalot visu naudu random lietās, ko man nevajag 100 gadus bez svētdienām [sīkums, bet šovakar laimējās redzēt kasieri, kas neprātīgi līdzinājās manai pirmajai lielajai mīlestībai, lieki piebilst, ka PIN koda podziņas es spiedu īpaši lēni].
Stencils ir mans mīļākais strītārta paveids [uzreiz pēc uzlīmēm, protams, kā tad nodosi sirdslietu], pa ceļam no veikala ieraudzīju uz kādām namdurvīm uzpūstu 'Потребляй. Работай. Сдохни.', taisni vai žēl, cik ātri es kļuvu par vidējo statistisko sabiedrības sastāvdaļiņu, kas vadās tieši pēc šāda paša scenārija - varbūt ir pienācis pēdējais laiks atmest pienākuma apziņu, darba uniformu, konta numuru un pievienoties pankiem, hipijiem vai citiem, kas iestājās par dzīvi ārpus kastes un tamlīdzīgām štellēm.

Cilvēki, es jūs... nezinu, jā, tas laikam varētu būt precīzākais apzīmējums - es jūs nezinu.