Viss, ko es mūžā gribu, ir ilgi un sātīgi pīpēt uz saules apspīdētas palodzes. Jā.

Cīņā ar d-darbu esmu beidzot atrāvusi vaļā kādu radošo slūžu, tāpēc lūk, mans mazais lasītāj, ar lepnumu piedāvāju tev haiku, kurā pilnīgi noteikti ir atrodama 'visa eksistenciālā sāpe estetizētas subjektivitātes mērcē' [varbūt jāpievienojas mīļajai Maijai un jāiestājas mākslas zinātniekos, mani noteikti mīlēs miljoni], prokrastinācijas paliekas un mērenā vilšanās par 4 gadiem, kurus es noteikti varēju izlietot kādā pieklājīgāka līmeņa iestādē:

cik semantiski un komunikatīvi
sakārtots mans dizains
varētu uzspraust uz nagliņas