Pūlī mīcoties kopā ar koncerta apmeklētājiem un mēģinot priecāties par muzikālo materiālu [kas patiešām nebija slikts], secināju, ka no sava parastā happy-go-lucky stāvokļa esmu izaugusi par mizantropisku īgņu, es nezinu, kur ir palikusi mana spēja izjust jebkādu prieku par kaut ko - varbūt vainīgs darbs, kas mani ir nojājis kā pensijā sūtāmu mauku, lai es varētu finansiāli piepildīt ģimenes neskaitāmās vajadzības, varbūt vienkārši vitamīnu trūkums.
Pēc 5 stundām jāceļas, varētu vispār vairs nekad mūžā neiet gulēt, tā tik būtu dzīve.