Vakar svinējām 4/20, un tas nebija labi darīts - salīdzinot ar to priecīgo augļu jogurtu, ko es pieredzēju Jaungada naktī, šī reize bija galvenokārt bailes nomirt, muskuļu konvulsijas visas nakts garumā un nebeidzama morālā miskaste [un neprātīgi munchies, lol].
Pēc idejas man vajadzētu izšķiest savu otro brīvdienu lietderīgi, darot kaut ko savas gaišās nākotnes [lasi: diplomdarba] vārdā - braukt uz Mangaļsalu eksplorēt vidi un veikt piezīmes burtnīciņā, iet svētceļojumā uz Zaķusalu vai vismaz brauzēt internetus un mēģināt sazīmēt trīs tonnas skiču, ko trešdien pa vienai vien iespraust nodaļas vadītājas taisnajā zarnā [piedodiet manu klajo netaktiskumu], taču es bez sava gala trekterēju tēju, mēģinu pievārēt atlikušo pusotru Daria sezonu un skatos uz skaistām sievietēm fotogrāfijās [uz manu seno un ilgi kopto prokrastinācijas vēsturi atskatoties, īstenībā nav nekāds brīnums, ka esmu tur, kur es esmu, ka man nākas vienai pašai barot mātes-māsas tandēmu ar savu knapi minimālo algu, ka mūsu dzīves un labklājības līmenis ir tur, kur tas ir, un ka nožēlojamas hotdogu cepējas amats ir augstākais un faktiski arī vienīgais manas līdzšinējās dzīves sasniegums - katram cilvēkam piedzimstot vajadzētu saņemt nevis mīkstās mantiņas un sudraba karotītes, bet striķa un ziepju komplektu vai ciānkālija kapsulu labi uzdizainētā kastītē, ko pēc gadiem pielietot tajā brīdī, kad pats esi ievedis sevi dirsā un nākas atzīt bezspēcību sava tizluma priekšā].

Es gribu, lai man pirms miedziņa noglāsta galvu, tas varētu būt mana smirdīgā mūžiņa vienīgais mērķis.