Īru liķieris šovakar uzdevuma augstumos - silda iekšas un dod pa galvu lēni.
Vienīgā brīnišķīgā lieta darbā, ja neskaita algas dienu un iespēju stiept mājās paiku, ir mani darba biedri, kuri ir pagadījušies patiešām lieliski [nu, varbūt izņemot to jauno zosi, bet ko darīt, jāpacieš vien ir], taču es absolūti dievinu savu rižo kolēģi-puspriekšnieci, otru tādu ar uguni nesameklēsi - kad es garajās maiņās miegu ciet, viņa vāra man kafiju, kad es atvelkos strādāt ar miljons grādu temperatūru, viņa samaisa man Fervex [ne pārāk karstu, lai varu mierīgi aiz kases dzert], mēs dalāmies cigaretēs, pārrunājam visādas lietas un teicami sastrādājamies.

No rīta, muļļājoties ap brokastīm un taisoties uz katorgu, dzirdēju pazīstamu dziesmiņu, paradoksāli, cik ātri esmu iedzīvojusies tajā īpašo lietu pamanīšanas stāvoklī, cik ļoti maz no tā visa man vajag, lai dzirkstelītes pie vismazākā impulsa lektu sprakšķēdamas - stulbi, es reizēm uzvedos kā tāda muļķīga sieviete [sieviete es esmu pilnīgi noteikti, muļķība laikam nāca bonusā]. Dzīvojieties, patērētāji.