Es gribētu sev ieviest bāru, kurā bārmenis [nē, labāk bārmene] vienmēr atcerētos, ko man ieliet, vai arī vēl labāk, mācētu to uzminēt pēc gaitas, kādā es katrreiz iedefilētu bārā, un vēl es gribu tādu karstu jūlija pēcpusdienu, kurā pie plaši atvērta loga lēnām taisīt vakariņas un gaidīt mājās savu dusmupūķi, ja tāds attiecīgi būtu iegadījies.
Rīt Stradiņu apciemojums [ak, daktertant, pasaki man kaut ko tikpat labu, kā pagājšreiz] un diplomdarba tēmas aizstāvēšana nāk virsū kā rūgta nāve - saņemies, sieviet, piesēdies vienreiz pie tā sasodītā koncepta, uzmet uz lapas kaut trīs nīkulīgus vārdiņus, jo ja tu visu mūžu esi muldējusi vienā muldēšanā, tad kāpēc tu tagad nevari vienu draņķa domu izlikt uz papīra. Dzīvojieties.