Īsumā par pēdējo laiku, statusa atskaite, koncentratora zvans vai tamlīdzīgi - konsumētie kofeīna daudzumi varētu noturēt nomodā veselu armiju, es tanka cienīgā manierē kursēju no darba uz zīmētavu/gleznotavu un atpakaļ, manas rokas sāp no apdegumiem un tajās ir ieēdusies eļļas krāsa, grafīta putekļi un klubu zīmogi ['to nevarēs izmazgāt pat 40 grādos', ak, mīļie patērētāji], ja nebūtu žēl darbabiedru, varētu paņemt kaut kādu beztermiņa slimības lapu [jo kaites un kaitītes ir lieta, kas man pietiks septiņtrejām paaudzēm uz priekšu] un vienītī ieslēgties tukšā dzīvoklī ar kilogramu zāles un pamatīgu tilpumu Dionīsa Kāzu brūvējuma, un vispār dzīvīte ir kaut kā greizi ieriktējusies [varbūt jākļūst par ginekoloģi, varētu šo iegriezt pareizā guļā].
Priekšā divas brīvdienas [kur tās izšķiest, man nav ne jausmas], sarkanās acis un vate galvā nodevīgi liecina par negulēto stundu kopskaitu, tāpēc arlabunakti, mans mazais lasītāj.