Esmu apslāpējusi savu svēto īgnumu, visu dienas cēlienu socializējusies ar mīļo Maiju un pat nostājusies pie molberta, pārsteidzoši - pēc visiem šiem izglītošanās gadiem es beidzot sāku aptvert, kāpēc cilvēki izvēlas nokrāsot audeklu divās kliedzošās krāsās [un saņemt par to tūkstošus, bet tas jau ir cits stāsts], tam vienkārši ir pavisam cits smeķis.
Šķirstu arhīvus [kā es visu to mūziku esmu sazvejojusi, velnsviņzin], pa laikam atrodu senaizmirstas dziesmiņas un viena no tādām uzsita atmiņā to saulaino dienu [man šķiet, ka visas tās dienas tādas bija], kad man bija smilšu pilnas kabatas, apavi un visa līdzpaņemtā elektronika - par tālaika zāles zaļumu neņemos spriest, bet viss bija krietni vien vieglāks, un vēl es noteikti zinu, kur aiziešu pavasarī, kad ārā būs tīkamākas temperatūras un priekšniece iedos kādu brīvdienu vai divas.

Es nezinu, kas tas bija un kāpēc, taču metinot iepriekšējo rindkopu, cauri galvai mežonīgā ātrumā, aiz sevis atstājot kūpošu sliedi, izšāvās mana iespējamā diplomdarba tēma [kura tūlīt tiks pakļauta ķidāšanai un kuru, protams, atbalstīs darba vadītājs, taču izbrāķēs Vanaga un Zommere], jēziņ, kur tu biji ātrāk - celies, mūza, sakopies un novāc tukšās pudeles, we have stuff to do.