Tā stulbā sajūta pakrūtē.
Bezalkoholiska pēcpusdiena mīļajā matīsielā, kāpēc gan ne - jocīgi, bet es jūtos labi ar savu observatora lomu, omulīgi sēžot ar tējas krūzi un klusībā vērojot sanākušās sievietes, nejaucoties sarunās ar savu mūžīgo patiesību, ko vienmēr teju vai sāpīgi gribas visiem pierādīt un nelienot ne vienai pudelei par korķi, žēl, ka es tā nemācēju senāk, tas man būtu līdzšinējā dzīvē aiztaupījis ļoti daudz dažāda kalibra sūdu. Bet ne jau par to ir stāsts. Apsveru domu par pēdējo alu ledusskapī un apgūstu grāmatsiešanas priekus, rīt jāaizgādā savas slinkās, izlaidīgās miesas uz sirdsmīļo mācībiestādi un jānolauž vakara maiņu, turklāt šķiet, ka rīt arī pirmā algas diena, jūtos pelnījusi - 'such noble drinking there will be', droši vien Vazelīndienas vakara maiņa man būs ļoti krāsaina un over 9000 dimensijās. Dzīvojies, mans mazais, negausīgais patērētāj.