Sabiju zīmētavā pie savas ģipša galvas [jāatzīst, es zīmēju krietni vien labāk nekā daudzi citi mani biedrīši, taču tas nemaina faktu, ka no nabaga filozofa esmu uztaisījusi vecu pedofīlu un konstruēt es mācēju tikai pirmajā kursā], piecmiljardo reizi pārliecinājos, ka nodaļas vadītāja joprojām dod priekšroku trifelēm, nevis mācību programmas lāpīšanai [nu kā, KĀ var sasaukt visas nodaļas ceturto kursu informatīvo sapulci, lai pateiktu, ka vēl nekas nav skaidrs un informācija sekos marta beigās], un arī diplomdarba tēma man ir sāpīga lieta - drīzumā jāiesniedz savas idejas vai, ja paveicas, pasūtītāju iegribas, taču lieki piebilst, ka man nav ne viena, ne otra, un ko ellē es darīšu, ieguvusi svēto pielaidi darba izstrādei, es tiešām nezinu - būsim godīgi, tuvākā nākotne rādās liela un biedējoša, bez jebkādas nojausmas par to, kā īsti būs un vai vispār būs, un ja mani mēģinājumi pabeigt mācībiestādi, noturēties darbā, iestāties Akadēmijā, savest kārtībā privāto dzīvi un pārvākties uz savu personīgo mitekli cietīs sakāvi viens pēc otra, es varētu vienkārši aizjāties kaut kur prom uz kādu mazapdzīvotu zemīti un ne gailis pakaļ nedziedātu, tā tik būtu dzīve.
Jāpalieto zāles un jāliekas slīpi - 'man rītu agri jāceļās, man saules nav tais istabās', ak, Raini.