Mēs, visas trīs 8. dzīvokļa sievietes, esam pa šiem diviem jaunās dzīves mēnešiem aizmirsušas vienu būtisku lietu, kurai bija nepieciešams vīrietis mājās, un tā ir gāzes balona nomaiņa, rezultātā makaroni pusvārīti un tēja neiedzerta - es varētu mierīgi izflīzēt tualeti vai saskrūvēt kopā skapi, taču gāzes baloni man ir vistumšākā bilde pasaulē, oh well, laikam būs jānopērk polšu un jāiet nofraktēt kādu zinošu kaimiņu [protams, es varētu sadūšoties eksperimentēt arī pati, taču tas laikam būtu mans pēdējais varoņdarbs].
Dienas rit savu ritamo, meistarīgi balansēju starp darbu, mācībiestādi, savu pusizjukušo gultiņu un nelielu, taču kvalitatīvu sociālo dzīvi - varbūt zvaigžņu stāvoklis īpaši labvēlīgs un mēness fāzes pareizās, taču lietas šobrīd ir daudzmaz harmoniski sastājušās [tfu, tfu, tfu], fotošopā vai ilustratorā šādos brīžos varētu vienkārši saseivoties, bet kurš tad tev te ko tādu dos, sieviet. Dzīvojieties, patērētāji.

Vēstis no karalauka - potenciālais balona mainītājs pazuda kā sniegs jūlijā, tāpēc 'с помощю мата и пластыря' saskrūvējām visu pašas, vēl es salaboju klīniski nomirušo TV pulti un kopumā mēs esam lielāki veči, nekā domājām [vēl jāiemācās labot santehniku un varēšu droši iziet pie vīra - vienīgais, ko es nemāku, ir adīt, bet gan mēs kaut kā iztiksim].