Šodien pasaules gals, ha, tas gan nekādi neietekmē nododamo darbu skaitu un apjomu, jo skate laikam ir lieta, kas arī pie Svētā Pētera ir un paliek skate - muļļāju savu atdzisušo kafiju un mēģinu salasīt kopā kaut cik pieklājīgu prakses pārskatu; lielākās galvassāpes gan sagādā nevis pati pārskata izstrāde [sirdsmīļie prakses priekšnieki svēti solījās parakstīt un apzīmogot jebkādu zinātnisko fantastiku, ko vien es viņiem iesniegšu], bet gan mūžīgās nedienas ar laba, skaidra un nenodrāzta fonta piemeklēšanu - 'Every tasteful dictator knows the best decrees are 95% typography and 5% content' [© HipsterHitler].
Turpmākajā tekstā sekos biezs nenormatīvās leksikas slānis, tāpēc jau iepriekš piedodiet manu slikto franču valodu, aizspiediet bērniem ausis un evakuējiet no telpas vecāka gadagājuma cilvēkus, lūdzu: es neko neteiktu, ja tā sūda minūte TV kastē aprobežotos vien ar manām dusmām un negribēšanu skatīties uz sevi spogulī, taču rādās, ka stulbus raidījumus skatās puspasaule, mammai caurām dienām zvanās mūžveci un senaizmirsti kolēģi no vecām darba vietām [pizģec, atraduši sensāciju], turklāt kronis visam ir tas, ka tiem, kas ir lieliski informēti par manas mātes bērnu skaitu un to vārdiem, pietiek nekaunības teikt 'Eu, aizvakar es pa teļļuku redzēju vienu ar tavu uzvārdu, kas tā Sigita tāda ir, viņa tev sanāk kaut kāda radiniece?' - netic, maukas, ka esmu savas mātes meita, ir pārāk ļoti pieraduši pie viņas otrās, jaunākās meitas [lasīt: parādes bērna], kuru mierīgi varētu eksponēt visos pasaules ekrānos un nebūtu kauns stādīt priekšā pat ķeizaram, kamēr to otru, ar pirkstu taisīto, parasti veiksmīgi ar kaut ko notušē un ģimenes reprezentācijai lieto tikai tad, kad ciemos sanākušo viesu priekšā lepni jāpalielās ar kaut kādiem maniem lūzerīgajiem eļļas smērējumiem vai ko tādu [nu pisieties taču vienreiz dirst, kāda ellē jums ir daļa gar manu radošo darbību, es neķēpājos ar to visu tikai tāpēc, lai jums būtu, ko pie kafijas paskatīties]. Otra zvanītāju grupa, savukārt, stulbus jautājumus neuzdod, bet gan dirš kā Zariņu govis: 'Ai, es taču zināju, ka viņai viss izdosies, redz cik tālu viņa ir tikusi, es ar jums tā lepojos, labi vien ir, ka es viņai to skolu ieteicu' - man šķiet, ka tādu izteiksmes veidu lieto, runājot par garīgi atpalikušiem bērniņiem, kuriem jebkurš pie papīra pielīmēts makarons ir liels solis pretī izaugsmei, un turklāt jēzusmarijasvētādievmāte, kā var tik bezkaunīgi dirst, neviens no jums man nekad mūžā ne sūda nav ieteicis, kur nu vēl palīdzējis izvēlēties mācībiestādi, es pati labprātīgi tur noliku savu galvu [lai arī kādu mistisku iemeslu pēc] un neviens no jums šajā procesā piedalījies nav, lai arī cik ļoti jūs to gribētu, turklāt piespiedu runāšana kameras priekšā nav nekāds sūda sasniegums, ibio rio, visā Jūrmalas gatvē vienkārši nebija neviena plenērā pabijuša cilvēka, kas varētu kaut ko sakarīgu pār lūpu pārspļaut, un pēc kāda krāsns kruķa jūs vispār mērat, ko es esmu sasniegusi, šī nav nekāda sūda datorspēle, kur ik pēc 1000 killiem piešķir jaunu līmeni, un vienkārši pisieties jūs nahuj, jā, tagad es būšu ļoti sieviete un paraudāšu mazliet, paldies.
Komentāri šoreiz slēgti.
Turpmākajā tekstā sekos biezs nenormatīvās leksikas slānis, tāpēc jau iepriekš piedodiet manu slikto franču valodu, aizspiediet bērniem ausis un evakuējiet no telpas vecāka gadagājuma cilvēkus, lūdzu: es neko neteiktu, ja tā sūda minūte TV kastē aprobežotos vien ar manām dusmām un negribēšanu skatīties uz sevi spogulī, taču rādās, ka stulbus raidījumus skatās puspasaule, mammai caurām dienām zvanās mūžveci un senaizmirsti kolēģi no vecām darba vietām [pizģec, atraduši sensāciju], turklāt kronis visam ir tas, ka tiem, kas ir lieliski informēti par manas mātes bērnu skaitu un to vārdiem, pietiek nekaunības teikt 'Eu, aizvakar es pa teļļuku redzēju vienu ar tavu uzvārdu, kas tā Sigita tāda ir, viņa tev sanāk kaut kāda radiniece?' - netic, maukas, ka esmu savas mātes meita, ir pārāk ļoti pieraduši pie viņas otrās, jaunākās meitas [lasīt: parādes bērna], kuru mierīgi varētu eksponēt visos pasaules ekrānos un nebūtu kauns stādīt priekšā pat ķeizaram, kamēr to otru, ar pirkstu taisīto, parasti veiksmīgi ar kaut ko notušē un ģimenes reprezentācijai lieto tikai tad, kad ciemos sanākušo viesu priekšā lepni jāpalielās ar kaut kādiem maniem lūzerīgajiem eļļas smērējumiem vai ko tādu [nu pisieties taču vienreiz dirst, kāda ellē jums ir daļa gar manu radošo darbību, es neķēpājos ar to visu tikai tāpēc, lai jums būtu, ko pie kafijas paskatīties]. Otra zvanītāju grupa, savukārt, stulbus jautājumus neuzdod, bet gan dirš kā Zariņu govis: 'Ai, es taču zināju, ka viņai viss izdosies, redz cik tālu viņa ir tikusi, es ar jums tā lepojos, labi vien ir, ka es viņai to skolu ieteicu' - man šķiet, ka tādu izteiksmes veidu lieto, runājot par garīgi atpalikušiem bērniņiem, kuriem jebkurš pie papīra pielīmēts makarons ir liels solis pretī izaugsmei, un turklāt jēzusmarijasvētādievmāte, kā var tik bezkaunīgi dirst, neviens no jums man nekad mūžā ne sūda nav ieteicis, kur nu vēl palīdzējis izvēlēties mācībiestādi, es pati labprātīgi tur noliku savu galvu [lai arī kādu mistisku iemeslu pēc] un neviens no jums šajā procesā piedalījies nav, lai arī cik ļoti jūs to gribētu, turklāt piespiedu runāšana kameras priekšā nav nekāds sūda sasniegums, ibio rio, visā Jūrmalas gatvē vienkārši nebija neviena plenērā pabijuša cilvēka, kas varētu kaut ko sakarīgu pār lūpu pārspļaut, un pēc kāda krāsns kruķa jūs vispār mērat, ko es esmu sasniegusi, šī nav nekāda sūda datorspēle, kur ik pēc 1000 killiem piešķir jaunu līmeni, un vienkārši pisieties jūs nahuj, jā, tagad es būšu ļoti sieviete un paraudāšu mazliet, paldies.
Komentāri šoreiz slēgti.
Skaņa: Mogwai - Local Authority