Ražena diena, uzstaigāju miedziņu un nobombardēju visu Skanstes ielu ar ragaiņiem - tikai pavisam nesen apjēdzu, par cik lielu lietu ir izvērties pirms pieciem gadiem kādā svētdienas vakarā uz rūtiņu lapiņas nejauši uzskrīpāts ķēms, kas zin, varbūt ja es pievērstu kaut mazliet uzmanības savām idejām [kuras lielākoties mirst uzreiz pēc dzimšanas, vienlīdz gan sūdīgās, gan izcilās], es ieietu vēsturē teciņiem vien. Bet ne jau par to ir stāsts [sasodīts, cik šie septiņi vārdi joprojām ir lieliski].
Šodien izpildīšos TV kastē, visi kā uzburti - skatieties, protams, aizliegt jau nevar, varbūt kaut ko vērtīgu iegūsiet [haha], tomēr atļaušos iepīkstēties: jēziņ, es biju plenērā, NOLĀDĒTĀ SŪDA PLENĒRĀ, nevis apprecēju prezidentu vai uzrāpos Vanšu tiltā, jūs drīkstat mani apskatīt arī jebkuros citos laikos un klātienē, es par to tikai priecāšos, turklāt man nesagādā nekādu prieku piespiedu kārtā gozēties masu medijos un kur ellē jūs, mīļie biedrīši un mani trīs atlikušie draudziņi, esat tad, kad es tiešām gribu tikt apskatīta - kad es mirstu slimnīcās, jūsu nav, kad es pusbeigta guļu mājās, jūsu nav, kad es vienkārši gribu parunāties, jūsu arī pārsvarā nav, savukārt kad debīla žurnāliste mani pirmo reizi mūžā nointervē kameras priekšā uz piectūkstoš reižu pārkarinātu plenēra darbu fona [tos tur karināju es, protams, jo kurš gan cits], man tiek pievērsta lielāka uzmanība, nekā personīgajā dzimšanas dienā, paradoksāli.