To nemitīgo salšanu vēl varētu pieciest, bet pilnai laimei ir atgriezušās arī galvassāpes - es, protams, neesmu izglītota medicīnas jomā, bet ārsti varētu pārstāt man grūst ripas, pēc kuru lietošanas es nespēju iziet ārā no mājas pat reizi trīs dienās [!], jo galva plīst uz pusēm un vienīgā vēlme ir ielaist sev pierē automāta kārtu vai divas.
Man šķiet, ka es varētu savu stipri ieilgušo privātās dzīves un attiecību neesamību droši pagarināt vēl uz kādu laiku ['Ja nav kazai piena, tad nav!', kā ome savulaik teica], ja man izdotos atrast darbu un noīrēt pieticīgu mazgabarīta miteklīti kaut kādos bēniņos [būšu godīga, es nevienā brīdī neesmu beigusi par to sapņot, vienīgi nāksies sapnī ieviest zināmas korekcijas] - es zinu, ka diez vai jel kad mūžā strādāšu savā šobrīd apgūstamajā jomā [man nav ne mazākās talanta kripatiņas, es tikai atražoju jau atražoto], taču ibio rio, es varētu stacijas tuneļa bodītē tirgot nevienam nevajadzīgas mantiņas, sargāt kādu izstāžu zāli vai pārvarēt savu sociofobiju un algas dēļ beidzot sākt komunicēt ar cilvēkiem, lai varētu vakaros nākt mājās uz savu personīgo dzīvojamo platību ar dienišķo pārtikas devu maisiņā, brīvdienās doties klejojumos visas nakts garumā un sagaidīt rītu ar brokastīm smirdīgā kebabnīcā, un lai vienīgā persona, kam man būtu jāatskaitās par savu etilspirta patēriņu vai iespējamo palikšanu vecmeitās, būtu Svētais Pēteris, mīlamais objekts vai kas tikpat imaginārs. Dzīvojieties.