Pārmaiņas pēc jāiesāk ierakstu ar kaut ko skaistu, tad nu lūk - mani ļoti valdzina sievietes, kas vienas pašas uz ielām spēlē ģitāru un dzied, vakar vienai tādai noliku kapeiciņu un uzsmaidīju, viņa samulsa un nojauca trīs notis, haha. Bet ne jau par to ir stāsts.
Kaklā dzīvo vilnas zeķes, šķiet, ka arī drudzis ir atnācis ciemos - tā kā vakardiena bija pēdējā dolce vita diena, māte laiku velti netērēja un kopš četriem pēcpusdienā nodevās mīlas priekiem ar savu jauno štuceri [saprotams, jauno paaudzi aizsūtot prom no mājām, jo šajā mazlitrāžas dzīvoklītī jau tā nav, kur apgriezties], kā rezultātā es beidzot drīkstēju atgriezties mājās vienos naktī, pārgurusi un izsaldējusi ārā pēdējās dvēseles paliekas, truly hilarious. Nu, labi, jā, nevar nepiekrist, drāziens ne-tukšā dzīvoklī nav nekāds patīkamais, un man prieks, ka viņai labi iet privātajā dzīvē, bet jēzusmarija, māt, tev taču arī bērni ir, ibio rio dežaneiro, es te galu galā vēl dzīvoju [cerams, ne ilgi vairs]. Dzīvojieties.