Labiem cilvēkiem nav jāmirst - mēneša sāpe noteikti ir par Skrastiņu, nolādētā krievu aviācija, kur prāts sūtīt reisos bez piecām minūtēm norakstāmas lidmašīnas, ibio rio, un vispār man nav ne jausmas, cik skumji turpmāk būs kursa hokejvakari dežuranta būdā.
To-do listē palicis pavisam maz [cik es cītīga, pat dzertiņu laikā strādāju], vazājos riņķī kaila un dzeru savu auksto kafiju [tas laikam tikai mūsmājās tā notiek - es uzvāru kafiju un aizeju gulēt, smieklīgi], un kaut kāds īgnums uznācis, varbūt bohēmas par daudz. Ai [Adobe Illustrator].

Ražīga diena, bez ciemiņiem, bet ar pabeigtiem darbiem [laimīga gan prakses vadītāja, gan tā dura, kurai iekš logo vajadzēja Comic Sans] un nežēlīgu Diablo II geimošanu starplaikos, esmu pieklājīgi saģērbusies, glāzē savukārt 3 daļas dzērveņu morsa [garšo ļoti pēc bērnības zaptsūdens] un 59 daļas sūdainā Argo - rādās, ka tieši laikā izlasīju no Līvijas tēva aizlienēto grieķu mitoloģijas grāmatu, varu izskaidrot to, kas uzzīmēts uz etiķetes, lol.
Istaba smaržo pēc vakardienas pīpes, skan Interpoļi [man vajadzētu galvā iekārtot balstiņu, kas ik pa laikam atkārtotu 'If you don't bring up those lonely parts, this could be a good time', es tik ļoti daudz ko sev aiztaupītu], un man sagribējās kādudien aizstaigāt uz Zaķusalu, stulbi - nu, ne tā, kā senāk, bet tā vienkārši, apskatīties, kas tur pa šo laiku ir noticis, kaut gan nē - TV torņa pakāje mani noteikti vairs neatceras, un nafig no jauna dīrāt visu, kas tik grūti un ilgstoši dziedēts, nē, kuš, mierā. Dzīvojieties.