Iepriecināju savu iekšējo hipsteri - brokastoju brīvā dabā, lol, ja man būtu tvitera konts un aifouns, es noteikti būtu gribējusi kaut ko par to ietvītot turpat no parka zālītes, ha. Bet ne jau par to ir stāsts. Es nezinu, kurā brīdī manī dzima šādu apmēru nepatika pret 9/10 apkārtesošās publikas [jācer, ka tas ir periodiski, man taču tik ļoti patīk cilvēki], taču pēdējās dienas paiet aptuveni vienādā ritmā - sievišķīgie norasojušu pudeļu apveidi, literatūras kalni un noskatāmo filmu liste garumā aptuveni līdz Palestīnai, reizi pa reizei es izlienu ārā uzmest kādu random skicīti, apstaigāt rajonu vai atlaist Saeimu, teiksim.
Svētdien vārdam svētki, šķiet ka visu svētdienu es atpūtīšos pēc pasaules radīšanas gulēšu, ierakusies savā ar gruzīņu vīnu nolietajā deķītī ['to nevar izmazgāt pat 40 grādos', kā visās pulveru reklāmās saka] - gribētos jau, protams, reibt no nepieklājīgi dārgiem alkoholiem, pieņemt labus vārdus no saviem daudzajiem gudrajiem/skaistajiem draugiem, noraut jumtu aizmigušai pilsētai, tā ap rīta pusi nākt mājās [patiešām mājās, nevis plikā māju nosaukumā], iemigt blakus un pamosties kopā kaut kad vēlā pirmdienas pēcpusdienā [man šķiet, ka es varētu pārdot dvēseli par sekundi jebkāda miesiska kontakta], bet kas tad tev dos - 'skuju tev', tas ir labākais teiciens, ko es savulaik iemācījos. Dzīvojieties, patērētāji.