Pirms lietus kaimiņu pagalmā veči ar ģitārām spēlēja Coju, pilnīgi vai jāraud.
Aizbridu uz veikalu pēc dienišķā ziedokļa Dionīsam [kaimiņi jau sen vairs ne par ko nebrīnās, man šķiet] un atceros, pirms kaut kādiem gadiem, kad mamma mācījās vadīt mašīnu, man bieži sanāca braukāt līdzi instruktora sudrabainajā toijotā, nodarbības pārsvarā iegadījās tajā laikā, kad satiksme ir visintensīvākā, un pie pārāk lēnas pārkārtošanās citā joslā viņš bieži sauca 'Kārtojies, kārtojies!', velnsparāvis, man tik ļoti noderētu kāds, kas pa laikam uzbļautu tieši tādā pašā manierē, un kaut gan secināju, ka esmu stipra sieviete [vai vismaz stiprāka nekā citas tādas], mana gandrīz jaunā, uzlabotā dzīve, ko es ar drošu roku esmu sākusi slīpēt un pieslīpēt, tomēr neiet uz priekšu tā, kā es to gribētu - обстановка jauna un smaržīga, bet grāvji tie paši vecie. Dzīvojieties.