Esmu atsākusi gleznot, tas ir labi, dzīvojamā platība ož pēc Mākslas muzeja, taču man nav ne jausmas, uz ko tas norāda. Bet ne jau par to ir stāsts. Ir sācies ikgadējais ziedēšanas laiks, biedrīši mani velk uz zoba par neprasmi izrunāt R burtu [es zinu, ka ne no ļauna prāta, taču skrū jū, man jau tā ir pietiekoši kauns], no rītiem ir grūti soļot uz Jūrmalas gatves 90. namu izglītoties, I drink on a daily basis un vispār, мать твою за ногу, es netieku ar sevi nekādā galā [varbūt lielu lomu spēlē tas, ka visu bērnību pavadīju Purva ielā, purvs ir pārcēlies uz visu turpmāko dzīvi], vadlīnijas ir nodzēstas un man nav ne jausmas, ko domāt, kā domāt un vai vispār domāt. Dzīvojieties.