Es nezinu, vai pavasara saulīte ir izvilinājusi ielās ne tikai visas cērtamās eglītes, bet arī lunātiķus un rītārdus, taču gaidot tramvaju, man nācās pieredzēt, kā viena plānprātīga sieviete reti griezīgā balsī nepārtraukti ķērca 'Te nav Eiropa!', skrēja uz ielas un spēra mašīnām, lamāja garāmgājējus, piesauca žīdus un krievus [cik klasiski!], taču pats galvenais kronis visam - mēģināja caur mašīnas jumta lūku atņemt telefonu kādai nabaga autobraucējai, jo viņasprāt, te nav Eiropa, braukt drīkst tikai ar 10 km/h un mobilie telefoni vispār ir pati ļaunuma sakne.
Nejauši satiku izbijušu klasesbiedreni - nemaz nav mainījusies, toties sasniegusi gan piecdesmit reizes vairāk, nekā es šādā pašā laika posmā, man jau nav žēl, tikai tagad pašai par sevi tāda stulba jušana.