Sūda taureņi, мать твою заногу.
Rīt [tfu, jau šodien] jāstrādā kā svilušai, jāmoca planšetes un tamlīdzīgi, taču man nav ne jausmas, ko nesīs rītdiena - es, protams, nevēlos brutāli aizliet acis [ko es tāpat piekopju teju vai katru mīļu dienu], kost spilvenā [divi spilveni trīs gadu laikā jau ir aizgājuši pie tēviem, man ir vareni tempi] vai atkal zvanīt Jānim un asarās izplūst pa visu savu sudrabpelēkās Motorolas klausuli, lūdzot kādu mierinošu vārdu un apstiprinājumu tam, ka būs taču labi [viņš laikam ir vienīgais vīrietis, kas pieredzējis mani raudam], bet velnsparāvis, patērētāji, es taču jau sen esmu sasitusi visus traukus un sākusi jaunu, skaistu dzīvi, tad kāda mārrutka pēc man nekas nevar būt, kā pie cilvēkiem pieklājas?