Skuju tev pavasaris, mana dārgā, izej pastaigā bez šalles un et voilà, deguns pil kā virtuves krāns un kaklā atkal iemitinājušās vilnas zeķes [neviļus atcerējos šo līdzību, haha, stulbi].
Patīkami nobumbulēts rīta cēliens šaurajā Skolas ielas kantorī, neiznesta tukšā tara aiz mūzikas aparāta ['prom no acīm, prom no sirds', skrū jū] un mazohistiska latviešu indie drillēšana, es apsveru domu par grāmatas uzrakstīšanu vai vismaz kādu plašāku sirds izkratīšanas seansu ļoti neskaidrā prātā, slīcinu savas pārpasaulīgās dusmas kumelīšu tējā ar medu un citronu un mana vienīgā vēlme ir viskijs - manuprāt, stiprie alkoholi piedien vai nu skaistām, vai nu nelaimīgām sievietēm, vai arī skaistām UN nelaimīgām sievietēm, un vispār, es tev atvičaju, pēc šāda scenārija visām bārenītēm no latviešu pasakām būtu krietni vieglāka dzīve pie ļaunās pamātes, ja veļas mazgāšanas vai vilnas vērpšanas laikā šīs pa kluso ietestu kādu šļuku no villainē nobēdzinātas blašķītes, atkristu gan visas raudāšanas pie ziedošām ābelēm, gan izmisīgā tautu dēla gaidīšana, gan viss cits.
Dzīvojieties, jums gan jau sanāks labāk.