Redz, izeju ārā, savu hipstercepuri pakausī nošķiebusi, un viss notiek - saulīte silda muguru, sudrabpelēkā Motorola ik pa mirklim pievibrē kādu īsziņu, transporti arī beidzot kustas gandrīz vai pēc sarakstiem, viss kā pie cilvēkiem un ir ellīgi priecīgi, nekas neliecina par to, ka visu nakti esmu skumīgi trekterējusi 2007. gada Chianti un negulējusi ne vienā acī.
Ārpus tēmas, taču kaut kad nesen funktierēju par savu tēvu, kuru tā arī neesmu mūžā redzējusi - šis gan esot gribējis gaišu ģimenes nākotni un sava ražojuma uzaudzināšanu, bet sanāca tā, kā nu sanāca, un jā, lai gan man tagad ir visas iespējas viņu sakontaktēt un lustīgi pavēstīt 'Nu, sveiks, papā, braša tev tā meita iznākusi!', es sāku domāt, ko tas mainīs - diži viņam pēc visiem šiem gadiem mani vajadzēs, right, laimīgais radītāja kungs noteikti ir jau paspējis visus jaunības feilus veiksmīgi aizmirst, apgādāties ar ģimeni un varbūt pat iedzīvoties citos, iespējams veiksmīgākos bērnos.
Dzīvojieties, patērētāji.