Cenšos lieki necepties, tā vietā gatavojos visu nakts cēlienu strādāt kā nēģeris [jā, rasisms, skrū jū], malkoju tosola tonī ieturētu enerdžīdrinku [pēdējoreiz, kad man bija darīšana ar tādas krāsas šķidrumu, es izslēdzos uz visu nakti] un studēju no Madaras aizlienēto 300 lappušu plastiskās anatomijas ķieģeli - šķiet, ka būtu noderīgi apgādāties ar mīlamo objektu kaut vai tikai tāpēc, lai varētu nodoties vērienīgām kailfigūras studijām, uzreiz pavērtos visas iespējas katru mīļu dienu zīmēt atslēgkaulus un plaukstas no visiem iespējamiem leņķiem un rakursiem.
Mamma smejas par maniem Napoleona plāniem, precīzāk plānu publiskoto daļu - uzmakarēt diplomdarbu, atrast pastāvīgāku darbu un noīrēt pieticīgu mitekli [ar vakara sauli logā, protams], es stāstu par visiem labumiem, kuri radīsies, kad es vairs nesēdēšu nevienam uz kakla, bet viņa tāpat smejas. Turpinot plānu tēmu, es lieliski apzinos, ka par krietni daudzām lietām/parādībām man būtu jābeidz sapņot, taču kā gan nesapņosi, ja mūždien ieslēgtajā draugā Winampā tev gan Massive Attack, gan Aerosmith neņemas vien beigt atkārtot 'Dream on, dream on', nu kā gan tu, sieviet, nesapņosi.