Galvā joprojām atbalsojas Ļeņingradā pa ausu galam sagrābstītie ritmi un ārā ir nāvējošs laikapstāklis - šodien studija laikam iztiks bez manas klātbūšanas pie molberta, tā vietā es varētu pieķerties obligātajai reklāmu analīzei [ķidāt citu darbus es neciešu gandrīz tikpat ļoti kā zobu sāpes], vai varbūt saražot jaunu uzlīmju porciju, vai galu galā pabeigt to nekādi nepabeidzamo zīmēšanas parādu, kurš man jau mēnesi velkas pakaļ spoka cienīgā manierē, vai vispār vienkārši nokūkot visu dienu pie glāzes un grāmatas, kā jau tas parasti notiek.
Šī nekādā sajūta nav ne izstāstāma, ne uzrakstāma, un es jau arī neesmu nekāda rakstniece, after all.